AKTUĀLI

Vēlam veiksmīgu nedēļu >>> Ņemot vērā Pasaules veselības organizācijas 2020.gada 11.marta paziņojumu, ka saslimšana ar Covid-19 ir sasniegusi pandēmijas apmērus, kā arī pamatojoties uz ministru kabineta rīkojumu Nr.103, izdots Rīgā 2020.gada 12.martā “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu”, ar kuru nolemts izsludināt visā valsts teritorijā ārkārtējo situāciju no lēmuma pieņemšanas brīža līdz 2020. gada 14. aprīlim ar mērķi ierobežot Covid-19 izplatību ārkārtējās situācijas spēkā esamības laikā, pašvaldību iestādes, izvērtējot situāciju, iespēju robežās nodrošinās klātienes pakalpojumu sniegšanu attālināti. Labklājības ministrija: Spēkā stājušās normas iedzīvotāju atbalstam Covid-19 slimības izplatības laikā. Inčukalna novada pašvaldība, laikā, kad valstī noteikta ārkārtējā situācija saistībā ar vīrusa COVID 19 izplatību, aicina iedzīvotājus būt atbildīgus un ievērot rekomendētos noteikumus, lai mazinātu un ierobežotu vīrusa izplatību. XII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus pārceļ uz 2021.gadu

Inčukalns

Nosaukuma rašanās teika

Sen senos laikos visskaistākās upes krastā dzīvoja kāds KALNS. Viņš bija necils un varbūt par ļoti vientuļš. Tie, kas pa upi "Aa" (jeb kā lībieši teica - Koiva) devās uz lielo Rīgu vai jūru, pat nepamanīja vientuļnieku. Bet, lai arī kā, KALNAM bija sirds, kura juta līdzi ikvienam ceļiniekam - viņš skuma kopā ar bēdīgajiem, priecājās par laimīgajiem un sapņoja sapni, ka reiz arī pie viņa piestās kāds ceļinieks un apmetīsies uz dzīvi, mīlēs, priecāsies, dejos, dziedās, dzemdēs bērnus un strādās...Un tās brīdis pienāca, ad pirms 575 gadiem lībietis Hincens apmetās tieši uz šī kalna un deva tam vārdu - HINCENBERGA.

Nu KALNS jutās lepns, jo visur skanēja viņa vārds - tika uzcelta muiža, līdumi nolīsti, lauki apstrādāti un izbūvēti jauni ceļi - vien no tiem pat no dzelzs. Apkārtnes priežu sili bija vislabākās mājas vietas putniem un zvēriem. Protams, dzima arī bērni, kuriem vecāki cēla skolas. Vīri pa reizei pēc smaga darba piestaigāja pie netālajiem krogiem. Bet svētdienās ģimenes devās uz baznīcu Dievu lūgt.

Vietējie ļaudis reiz sanā kopā un nolēma, ka viņi ir latvieši un KALNAM nepiedienas valkāt vācisku vārdu. Tā nu viņš pārtapa no HINCENBERGAS par INČUKALNU - ha - ha "kaķu kalnu".

Vēsture

Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka Inčukalna teritorija bijusi Gaujas lībiešu apdzīvota jau 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras jeb jaunajā akmens laikmetā.Gaujas senlejas krasta priedulājos konstatēti vairāki arheoloģiskie pieminekļi - seno lopkopju - zemkopju kapi (Viesulēnu, Salu, Zaiču, Meļķertu senkapi). Pieminēto senkapu dažādie rašanās laiki, ap 1923. gadu pie "Aunkalnu" mājām atrastais akmens cirvis (1. gt. p. m. ē.), 1928. gadā "Druviņu" tīrumā atrastais bronzas šķēpa gals (950. - 750. g. p. m. ē.), 1930. gados pie Katlāpiem atrastais 17. gadsimta zviedru dāldera depozīts neapšaubāmi liecina par Inčukalna ilgstošu nepārtrauktu apdzīvotību.

Senajos laikos tagadējā Inčukalna pagasta teritorijā (Vangažu pusē) bija ķieģeļu ceplis, čuguna lietuve, Viduslaikos - arī vara kausētava, stikla rūpnīca un papīra manufaktūras ražotne, māla trauku darbnīca un glabātuve (Vīgantu mājās).

1436.gadā sakarā ar nelielu zemes izlēņojumu lībietim Hincem, pirmo reizi rakstu avotos minēts Inčukalns jeb tolaik Hincenberga (tātad patlabanējais pagasta nosaukums ir burtisks tulkojums no vācu valodas).

Inčukalna pagasts attīstījies uz bijušās Inčukalna muižas zemes. Jau ap 1875. gadu toreizējais muižas īpašnieks Volfs uzcēlis vairākas ēkas muižas graudnieku, amatnieku un citu kalpotāju novietošanai. Būvējot Rīgas - Valkas dzelzceļu, 19. gadsimta 80. gados pagastā ierīkota dzelzceļa stacija Hincenberg, un līdz ar to sākusies straujāka Inčukalna attīstība. Sākot ar 1906., gadu muižas īpašnieks sācis iznomāt atsevišķus gruntsgabalus, kurus to ieguvēji strauji apbūvējuši. Pats Inčukalna centrs sācis veidoties ap nelielo Heniņa pusmuižu. Mūsdienās vēl saglabājušās trīs Heniņa pusmuižas celtnes: pasta ēka, bijusī viesnīca (Atmodas iela 1) un "Kordaži".

Inčukalna kauja

Inčukalna kauja bija Latvijas zemessardzes (Latvijas zemessardze (vācu: Lettländische Landeswehr) bija vācbaltiešu, latviešu un Baltijas krievu militārā vienība, kas oficiāli tika izveidota 1918.gada 7.decembrī ar līgumu par Landesvēra izveidošanu) aizsardzības operācija 1918.gada 31.decembrī un 1919.gada 1.janvārī Latvijas brīvības cīņu sākumā ar mērķi aizkavēt Sarkanās armijas uzbrukumu Rīgai, kur 4 zemessardzes rotas stājās pretī 2 latviešu sarkano strēlnieku pulkiem un aizkavēja tos veselu diennakti, dodot iespēju Pagaidu valdībai evakuēties no Rīgas. Pēc smagām cīņām zemessardzes karaspēks bija spiests atkāpties no Inčukalna stacijas, bet kaujas pie Līgatnes un Inčukalna palēnināja Sarkanās armijas virzīšanos uz Rīgu. Plašāka informācija pieejama dažādos avotos: Pirmā kauja par Latvijas neatkarību un Inčukalna kauja.

Raganas kauja
1941. gada 4. jūlijā "Raganas kaujā" krita astoņi partizāni. Varoņus apglabāja Inčukalna kapos, un kritušajiem tika uzcelts tēlnieka T. Zaļkalna (pēc citiem avotiem - K. Zāles) veidots piemineklis - "Sērojošā Māte".
Cēlo un skumjo Kārļa Zāles veidoto cilni, kas bija veltīts astoņiem bojā gājušiem latviešu karavīriem un kas atradās Inčukalna kapsētā, 50.gados saspridzināja daži latviešu kangari - tas esot simbolizējis Latvijas "piektās kolonnas" ("vēsturnieka" J. Dzintara izdomājums) briesmu (?!) darbus. Par pieminekļa traģisko likteni daudz rakstīja republikas presē. 1988. gadā pieminekli atjaunoja.

1949.gada 25.martā no Inčukalna pagasta uz Tomskas apgabalu Sibīrijā tika izsūtīti 34 cilvēki. Represijas bija augsne masveida kolhozu izveidei Latvijā. Inčukalna stacijā uzstādīts piemiņas akmens 1949.gadā represetajiem.

 
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes dati liecina, ka 2015. gada jūlijā Inčukalna novadā savu dzīvesvietu bija deklarējuši 7988 iedzīvotāji, bet pavisam kopā novadā dzīvo 8257 iedzīvotāji.