AKTUĀLI

Vēlam veiksmīgu nedēļu >>> No 2020.gada janvāra visa būvniecības dokumentācijas aprite notiks elektroniski Būvniecības informācijas sistēmā 2.decembrī tiks iedegtas Inčukalna novada Ziemassvētku egles: pl.16.30 Gaujas ciematā pie PII "Lapsiņa"; pl.18.00 pie Vangažu Kultūras nama; pl.19.30 pie Inčukalna Tautas nama 21.decembrī Vangažu Kultūras namā notiks pašvaldības Ziemassvētku pasākums bērniem 26.decembrī Inčukalna Tautas namā notiks pašvaldības Ziemassvētku pasākums bērniem

attēls

Inčukalnietis Jānis Tomsons, būdams ar kustību traucējumiem, ar panākumiem piedalās autosporta sacensībās, izdzīvojot daudzu puišu bērnības sapni

2019-05-24

Inčukalnietis Jānis Tomsons, būdams ar kustību traucējumiem, ar panākumiem piedalās autosporta sacensībās, izdzīvojot daudzu puišu bērnības sapni

Rit septītais gads, kopš autosporta sacensībās ar vēsturisko „Volgu” piedalās inčukalnietis Jānis Tomsons. Šajā laikā izcīnītas daudzas uzvaras un iegūto kausu ir tik daudz, ka mājās būtu nepieciešams izveidot tiem īpašu plauktu. Izcīnītās vietas uz pjedestāla ir jo īpašas tādēļ, ka viņš ir vienīgais Latvijā, kurš, būdams ar vienu kāju, autosporta sacensībās piedalās kopā ar pārējiem braucējiem. Arī nupat maijā notikušajās sezonas atklāšanas sacensībās viņš savā klasē atkal kāpa uz augstākā pjedestāla pakāpiena.

Jānis atzīst, ka nu jau ambīcijas vairs nav tik lielas, tādēļ sevi autosporta sacensībās turpmāk vairāk redz kā atbalstu citiem. Dzīves laikā darītas daudzas lietas, taču no automašīnām nekur tālu nav ticis, arī pirms vairākiem gadiem slimības dēļ pazaudētā kāja nav bijis iemesls, lai padotos. Sarunas laikā atklājās, ka bez automašīnu tehnisko lietu pārzināšanas Jānis ir arī muzikāls, lai gan pēdējos gados nav iznācis laika spēlēt trompeti. Turpināt darboties motivē kā draugi, tā arī ģimene, kuru vidū ir žiperīgā suņu meitene Džeina un galantais kaķis Alfrēds.

Pastāstiet par sevi un to, kā nonācāt līdz autosportam.

Autosports ar mani ir no pašas bērnības. Manas dzimtas saknes ir Carnikavā. Inčukalnā esmu ienācējs. Sanāca, ka tieši krīzes laikā dabūjām mājiņu Inčukalnā, kuru izremontējām, un tagad tajā dzīvojam. Par pilntiesīgiem Inčukalna iedzīvotājiem kļuvām 2012. gadā.

Kas attiecas uz autosportu, tad jāsaka, ka jau no bērnības tas saistīja. Savulaik katrā kolhozā vajadzēja būt dažādām aktivitātēm, tostarp sporta mašīnām. Carnikavas kolhozā bija rallija mašīna, ar kuru piedalījās sacensībās, piesaistot arī jaunu puišu lielu uzmanību. Mans pirmais treneris Imants Kalniņš Carnikavā izveidoja minikāru pulciņu, kurā es iesaistījos, bet vēlāk jau es braucu ar kartiem. Autosports bērnībā tā ievilka, ka arī turpmākā dzīve lielā mērā bija saistīta ar autosportu. Man bija izvēle iet mācīties uz Priekuļu tehnikumu vai Kandavas tehnikumu. Lai arī Priekuļos tehnikums skaitījās spēcīgāks, mana izvēle bija par labu Kandavai, jo padomju laikos tur bija puse no vissavienības PSRS izlases kartingā. Pabeidzu tehnikumu, taču ar tām iespējām, kas man bija, kartinga braukšanā neatgriezos, tā vietā kļuvu par palīgu puišiem – braucu līdzi uz sacensībām kā mehāniķis asistents.

90. gadu sākumā sākās problēma ar kāju un ārsti diagnosticēja audzēju. No kājas nācās šķirties, un tas bija liels šoks man un arī manai ģimenei. Vienīgais objektīvais cilvēks bija tēva kaimiņiene Daina Birzniece (izcilā vijolnieka Raimonda Ozola dzīvesbiedre). Daina un Raimonds bija tie, kuri man palīdzēja un morāli atbalstīja. Ar viņu palīdzību tiku pie pirmās protēzes, kas tika izgatavota Zviedrijā. Tajā laikā man bija nepieciešams morāls atbalsts, ko arī saņēmu. Man nebija iespējas atmest visam ar roku, jo jutos atbildīgs to cilvēku priekšā, kuri manā labā bija tik daudz darījuši.

Strādāju savā specialitātē, specializējoties automašīnu riteņu regulēšanā. Sapazinos ar Māri Ozoliņu, kurš sacensībās piedalījās ar formulu, un es braucu uz sacensībām līdzi kā mehāniķis. Tad mūsu ceļi šķīrās, līdz 2012. gadā no biedrības „Dzintara Volga” pārstāvja Andreja Paupera saņēmu zvanu ar piedāvājumu piedalīties autosacensībās, kļūstot par vēsturiskās „Volgas” pilotu. Lai arī galvā šaudījās dažādas domas, es piekritu. Nācās iziet cauri dažādām procedūrām, lai tiktu pie braukšanas. Man bija tikai viena prasība, proti, mašīnā nedrīkst neko pilnveidot, lai man būtu kaut kādas priekšrocības attiecībā pret citiem braucējiem. Pirmajā treniņā mašīnai vēl nebija uzbūvēts sajūgs, tādēļ ar vienu kāju nācās spiest trīs pedāļus. Atgriešanās Biķernieku trasē, kur mani pazina kā riteņu regulētāju, bija smagi, jo cilvēki nebija mani redzējuši bez protēzes ar kruķiem. Atceros, ka sākumā es novilku protēzi un ātri ar kruķiem aizlēcu līdz mašīnai, jo nevēlējos, lai kāds mani redz. Līdz pirmajām sacensībām mašīnu savest kārtībā palīdzēja inčukalnietis Ivars Keišs. Pirmajā kvalifikācijas braucienā bija vairāk nekā 20 automašīnu. Man bija ļoti liela neziņa un bailes. Kvalifikāciju izbraucu ar diviem rezerves riteņiem bagāžniekā, finišējot priekšpēdējā pozīcijā. Jau tad domāju, ka esmu izdarījis lielu darbu un bija sajūta, ka neko vairāk jau nevajag, jo primārais mērķis ir sasniegts. Pirmajā sacensību braucienā finišēju desmitais, un tas bija milzīgs emocionālais pacēlums.

Kad izteica piedāvājumu piedalīties sacensībās, vai mājās to pārrunājāt ar ģimeni?

Izteiktais piedāvājums bija liels pārsteiguma moments. Es piekritu, un arī dzīvesbiedre piekrita. Viņa nevienu brīdi nav bijusi pret.

Vai savu kustību traucējumu dēļ izjutāt, ka sabiedrības attieksme ir atšķirīga?

Lai arī tiek teikts, ka sabiedrībai ir aizspriedumi pret cilvēkiem ar kustību traucējumiem, man bija otrādi. Sapratu, ka manī pašā ir problēma, jo es jutos neērti, kad ar kruķiem uz ielas jutu, ka uz mani atskatās. Taču tā ir normāla sabiedrības reakcija. Tajā brīdī es cīnījos ar to, kas ir manī iekšā.

Vai tagad jūs joprojām sacensībās braucat ar to pašu automašīnu, ar kuru pirmo reizi piedalījāties sacensībās 2012. gadā?

Mana automašīna joprojām ir tā pati jau no 2012. gada, kas tika būvēta pašos „Dzintara Volgas” atdzimšanas pirmsākumos 2010. gadā. Automašīnai ir smags drošības rāmis. Mana sajūga vadības iekārta arī ir samērā smaga, kas kopā veido 80 kilogramus lieka svara.

Sarunas laikā minējāt, ka ir mazinājušās ambīcijas. Vai tas tādēļ, ka esat jau sasniedzis to, ko vēlējāties?

Ne gluži. Varbūt vienkārši palieku vecāks.

Ja ambīcijas ir mazinājušās, cik ilgi redzat sevi sacīkšu apritē?

Domāju, ka hobija līmenī noteikti braukšu, bet pēc rezultātiem un panākumiem vairs nedzīšos. Šobrīd es sevi vairāk redzu kā atbalstu citiem. Daudziem autosports ir neizdzīvots bērnības sapnis, un tagad, esot iespējām un naudai, viņi to realizē. Es sevi redzu kā atbalstu viņiem, konsultējot, apmācot un sagatavojot tehniku. Kad man būs vairāk atbalstītāju un varēšu atļauties pats neskrūvēt mašīnu, tad varbūt būs citādi.

Kādas ir sacīkšu automašīnas aptuvenās izmaksas?

Tas ir ļoti atšķirīgs skaitlis. Jo mazākas ambīcijas, jo motors lēnāks un arī mazāk plīst. Orientējoši tehnikas sagatavošanai un izbraukšanai gadā ir vajadzīgi 8 līdz 9 tūkstoši eiro. Lai piedalītos sacensībās ārzemēs, izmaksas, protams, pieaug.

Vai sponsorus un atbalstītājus ir viegli atrast?

Tagad nodokļu reformu dēļ atbalstītājus atrast ir ļoti grūti. Gadu gaitā sponsori ir mainījušies. Trīs gadus atbalstīja „Citadele”, tādējādi tiku piesaistīts arī dažādos mārketinga pasākumos, tostarp reklāmas klipa filmēšanai. Atbalstu esmu saņēmis arī no Inčukalna novada, jo novadā ir izstrādāts nolikums atbalstam sporta aktivitātēm.

Kādēļ sacensībās braucat ar vēsturisko „Volgu”, vai nav bijusi vēlme nomainīt automašīnu?

Šis sporta veids izmaksu ziņā ir kļuvis dārgs. Sākotnēji izmaksas bija ļoti demokrātiskas. Pirmajā pieciniekā vai trijniekā varēja iebraukt ar minimālām izmaksām. Tagad, ja grib „braukt pa augstām vietām”, jārēķinās ar lielām izmaksām. Tajā pašā laikā jāmin, ka tieši „Volga” ir pirmā mašīna, kas man asociējas ar autosportu, jo Carnikavas kolhozā bija rallija „Volga”. Automašīnu mainīt negribu. Tādā ziņā esmu diezgan konservatīvs. Man nav raksturīgi kaut ko radikāli mainīt. Jo ilgāk dzīvoju, jo aizvien vairāk saprotu, ka lēmumu pieņemšanu ilgi izsveru.

Ar kādām sajūtām apbalvošanas ceremonijā dodaties pēc balvas?

Šobrīd, kāpjot uz pjedestāla, nav tik liels gandarījums, kā tas bija pirms diviem gadiem, kad par vietu nācās pacīnīties. Pagājušajā gadā nebija neviens posms, kad es nebūtu bijis uz pjedestāla. Pašlaik es to vairāk vērtēju no sava skatupunkta, izvērtējot savu braukšanu, nevis salīdzinot ar citiem. Lielāks gandarījums saņemt medaļu ir tad, kad trasē nācies pacīnīties.

Cik svarīgs ir ģimenes un draugu atbalsts tam, ko darāt?

Nebūtu man ģimenes un draugu atbalsta, tad būtu ļoti grūti, faktiski neiespējami kaut ko darīt. Viņi par mani rūpējas vairāk nekā es pats par sevi. Man galva ir pilna ar dažādām lietām un problēmām, tādēļ nereti sanāk, ka mājās aizbraucu tikai izgulēties.

Aila Ādamsone





Komentāri
Lai pievienotu komentāru nepieciešams būt reģistrētam lietotājam