AKTUĀLI

Vēlam veiksmīgu nedēļu >>> No 2020.gada janvāra visa būvniecības dokumentācijas aprite notiks elektroniski Būvniecības informācijas sistēmā Līdz 2019.gada beigām jāiesniedz pirmreizējais decentralizētās kanalizācijas sistēmas reģistrācijas apliecinājums 21.decembrī Vangažu Kultūras namā notiks pašvaldības Ziemassvētku pasākums bērniem 26.decembrī Inčukalna Tautas namā notiks pašvaldības Ziemassvētku pasākums bērniem

attēls

Inčukalns. Būt par skolotāju – profesija un aicinājums

0000-00-00

Aizvadītā gada novembrī Latvijas valsts dzimšanas dienai veltītajā pasākumā Inčukalna tautas namā tika sveikti titula „Labais vairo labo” ieguvēji. Apbalvojumu šajā nominācijā saņēma arī Inčukalna novada pirmsskolas izglītības iestādes „Minka” skolotāja Vita Segliņa – par ilggadēju, profesionālu un pašaizliedzīgu skolotājas darbu, mācot bērniem latviešu tautas tradīcijas, rakstus un paražas, par skaistajiem dzejoļiem un PII „Minka” himnas vārdiem.

Skolotājas Vitas Segliņas grupas bērniem piemīt īpaši izteikta mīlestība pret dabu, saudzīga attieksme pret lietām un priekšmetiem, savukārt Vita – vienmēr taisnīga, rūpīga un praktiska un allaž – dzirkstoša, smaidoša, labestīga.  Tā teic Vitas kolēģi, kuri Vitu tieši tādu iepazinuši, daudzus gadus plecu pie pleca strādājot.

Vita, iepazīstini, lūdzu, ar sevi!

Savus bērnības gadus pavadīju Oglainē, kas atrodas Jelgavas rajona Vircavas pagastā. Tur uzsāku savas bērnudārznieka gaitas. Vēlāk mūsu ģimene pārcēlās uz Sējas pagastu. Sāku iet Sējas skolas 1. klasē, bet mamma sākotnēji tika pieņemta darbā dārzniecībā, bet vēlāk, kad uzcēla bērnudārzu „Bitīte”, pārgāja strādāt tur par auklīti.  Kad paaugos, bieži devos pie mammas uz bērnudārzu, palīdzēju viņai dažādos darbiņos. Līdz ar to vairāk iepazinu bērnudārza dzīvi no otras puses – no darbinieku skatupunkta. Un jau tad zināju, ka mana nākotne būs saistīta ar darbu bērnudārzā. Tā arī notika – pēc Rīgas Pedagoģiskās skolas beigšanas 1984. gadā sāku strādāt par skolotāju bērnudārzā „Bitīte”. Pilnīgi droši varu teikt, ka pamatus mīlestībai pret šo darbu man ielika mammīte – viņa man iemācīja sirsnīgo, labestīgo attieksmi pret bērniem un cilvēkiem man līdzās, iemācīja izturēties pret citiem tā, kā gribi, lai izturas pret tevi. Gāja laiks, veidojās ģimene, dzima bērni, kādu laiku dzīvoju mājās, veltot laiku tikai savai ģimenei un bērniem, bet pēc dažiem gadiem atkal atgriezos ierindā.

Par dzimto vietu kļūst Inčukalns

1994. gadā pārcēlos uz dzīvi Inčukalnā, un, kad bērni sasniedza bērnudārzā iešanas vecumu, nācu pieteikties darbā par audzinātāju „Minkā”. Neko citu nevēlējos darīt, kā vien būt par audzinātāju. Diemžēl visas audzinātājas vakances bija aizņemtas, toties atradās auklītes vieta, bet ar piebildi – tiklīdz atbrīvosies audzinātājas vieta, tā varēšu strādāt par skolotāju. Piedāvājumam piekritu. Un tā 1996. gada septembrī aizsākās manas darba gaitas „Minkā”. Toreiz es nomainīju Olgu Bjalkovsku, kura devās dekrēta atvaļinājumā. Pēc pāris mēnešiem Olgai piedzima meitiņa Helēna, un pēc šī Olgas ģimenes priecīgā notikuma man ir ļoti viegli saskaitīt „Minkā” nostrādātos gadus – nu jau divus gadu desmitus mans darba mūžs saistīts ar „Minkas” bērniem, bet kopskaitā skolotājas darbā aizritējuši jau 27 gadi. Pārsvarā esmu strādājusi ar 4–5 gadus veciem bērniem, vienīgi pēdējos desmit gadus strādāju ar jaunākās grupas – 1,5–2 gadus veciem – mazuļiem līdz pat viņu izlaiduma dienai, jo mūsu dārziņā iedibināts modelis, ka audzinātāja iziet līdzi visiem bērna augšanas un attīstības posmiem līdz skolas vecuma sasniegšanai.

Kā vērtē šādu modeli?

Visnotaļ pozitīvi. Ilgstoši esot kopā, labāk iepazīstu gan pašus bērnus, gan viņu vecākus, man ir iespēja maksimāli izzināt bērnu spējas, varēšanu, vēlmes. Arī bērniem vieglāk iejusties, saprasties ar vienaudžiem, sarast ar pieaugušajiem, spēt viņus pieņemt un uzticēties. Tas noteikti mazina ikdienas stresu.

Arī mana atbildība līdz ar šo modeli pieaug. 1. septembrī vecāki uz bērnudārzu atved pavisam maziņus, mazītiņus bērniņus, kad dažs tikko iemācījies staigāt vai cenšas pateikt pirmos vārdus, bet, atvadoties no bērnudārza, bērniem jābūt gataviem sēsties skolas solā ar visām tur nepieciešamajām zināšanām, prasmēm un iemaņām. Tā, manuprāt, ir skolotāja milzīga atbildība. Bērni, kurus mācu šobrīd, būs mans trešais izlaidums, kad esmu kopā ar bērniem no pašas mazākās grupiņas līdz izlaidumam.

Vai šodienas jaunākā paaudze ir citādāka nekā pirms gadiem divdesmit, kad tikai sāki strādāt par pirmsskolas pedagogu?

Bērni ir mainījušies ļoti. Pa šiem vairāk nekā 20 gadiem ir mainījusies pati sabiedrība, arī ģimenēs uzstādījumi bērniem ir krietni mainījušies. Manuprāt, toreiz bērniem bija vairāk pienākumu, arī atbildību par rīcību prasīja stingrāk. Šobrīd bērniem tiek vairāk ļauts. Nereti pietrūkst pieklājīgas attieksmes savā starpā, cieņas pret pieaugušajiem, reizēm šķiet, ka bērni uzskata, ka tieši viņi ģimenē ir galvenie, ka tieši viņi ir noteicēji. Un, atnākot uz bērnudārzu, arī šeit vēlas to pašu, pie kā pieraduši mājās. Un tikai ar laiku šāds bērns saprot, ka ir jāiekļaujas kolektīvā, ka jāklausa audzinātājai un auklītei, ka viņš nedrīkst diktēt savus noteikumus, ka visi bērni šeit ir ar vienādām tiesībām un pienākumiem. Un man kā audzinātājai ir jāatrod pareizā pieeja bērnam, lai viņš spētu mainīties, lai tas, ko es saku, mācu un daru, netiktu uztverts ar dusmām, naidu, lai tā būtu kā spēle, kurā bērns labprāt iesaistās un kuras noslēgums būtu vēlams mums abiem.

Saki, lūdzu, vai tavi un tavu jau pieaugušo bērnu viedokļi sakrīt, ja runājam par bērnu audzināšanu?

Diemžēl ne. To es redzu savas meitas ģimenē, kurā aug divi dēli. Mūsu – manas un meitas – prasības būtiski atšķiras, arī mūsu abu viedokļi par daudzām lietām atšķiras. Protams, laikam ejot, daudz kas ir mainījies un mainās ik brīdi. Un es saprotu, ka man jāmainās līdzi, kaut reizēm tas nenākas viegli. Bet attīstība ir nepieciešama.

Vai nenākas sevi lauzt, mainīt sevi piespiedu kārtā?

Reizēm jā. Un tomēr, lai arī laiks nestāv uz vietas, ienesot mūsu dzīvē korekcijas, pārmaiņas, jaunas tehnoloģijas, tomēr labestība, līdzcietība, sirsnība un cilvēkmīlestība, manā uztverē, vienmēr būs pamatvērtības, ko sniegšu bērniem. Jo skrejošajā laikmetā īpaši to bērniem pietrūkst.

Vai atbalsti bērniņu agrīnu laišanu bērnudārzā, vai varbūt bērniem vajadzētu pēc iespējas ilgāk augt ģimenē un uz bērnudārzu doties tikai 4–5 gadu vecumā?

Speciālistu un vecāku domas noteikti dalās šajā jautājumā. Iespējams, viena noteikta pareizā viedokļa nav. Ir vecāki, kuri uzskata, ka bērniem jāsāk apmeklēt bērnudārzu jau divu gadu vecumā, tādējādi gūstot pēc iespējas vairāk zināšanu, jaunu iemaņu, prasmju. Ir arī atšķirīgi domājošie, kuri savas atvases bērnudārzam uztic tikai gadu pirms došanās uz skolu, kad tas jau ir obligāti.

Manuprāt, nepareiza varianta jau nav. Atnākot ātrāk uz bērnudārzu, bērni iemācās komunicēt cits ar citu, viņi vieglāk iekļaujas vidē, kolektīvā, apgūst plašāku prasmju loku. Bet arī vēlāk atnākušie neko nezaudē. Viņi ļoti ātri sarod ar citiem bērniem, ir aktīvi, darbīgi un zinoši.

Kas tev nav pieņemams, strādājot ar bērniem?

Uzskatu, ka audzinātājs nedrīkst melot, jā, mēs varam kaut ko noklusēt, nepateikt līdz galam, lai nesarunātu kādas aplamības, bet melot – to gan ne. Un piedraudēt ar kādu liegumu – ja tu to nedarīsi, tad tu kaut ko nedabūsi. Tas man nav pieņemami. Vai arī – ja tu neklausīsi, tad tev nenāks pakaļ…Tas ir muļķīgi un galīgi aplam. Kāpēc gan mānīt un baidīt bērnu, jo īstenībā jau tā nebūs.

Neviens vien vecāks satraucas galvenokārt par to, lai bērns līdz skolai iemācās lasīt. Kā iespējams bērnu dabiski ievest lasīt mācēšanas pasaulē?

Uzskatu, ka ir svarīgi noķert to brīdi, kad bērns sāk interesēties par burtiem un cipariem. Un, tiklīdz bērns sāk runāt, tā var jau viņam mācīt burtiņus. Nevis uzspiest, bet ķert mirkļus, kad bērnu tas interesē. Viss notiek spēlējoties – skatāmies attēlus, runājamies par to, ko attēlā redzam, piemēram, gailis, sākas ar burtiņu g, saulīte – ar s… un tā atkārtojot, atkal un atkal runājot un skaidrojot, bērni iemācās burtiņus, pēc tam salikt kopā zilbītes, un vārdiņi sanāk gan. Arī mājās, ģimenes lokā, var darīt tieši tāpat. Tikai vajag censties neuzspiest, bet izmantot brīžus, kad bērniem tas šķiet saistoši un interesanti. Lai mācīšanās ir rotaļa.

Bērniem ir svarīgi, ka šeit viņus sapratīs, uzklausīs, samīļos, ka var uzticēt savu kreņķi, savu bēdu, savu sāpi. Kāda ir tava atslēdziņa uz bērnu sirsniņām?

Man svarīgs ir ik rīta sastapšanās mirklis ar bērnu, lai bērns sajūtas šeit gaidīts. Cenšos visus sagaidīt ar smaidu, ar mīļu uzrunu, iedrošinājumu un aicinājumu darbīgai, interesantai, jaunai dienai. Vienmēr katru sagaidu, paejot pretī, nebaidos paņemt klēpī, aprunāties, mierināt, ja redzu, ka bērns ir satraukts vai skumīgs.

Vai kāds no tavas ģimenes arī ir saistīts ar pedagoģisko darbu?

Diemžēl ne. Mēs ģimenē bijām četras māsas, bet esam palikušas tikai trīs. Mēs cieši turamies kopā, kaut katrai savs dzīves ceļš ejams, bet skolotājas profesiju esmu izvēlējusies tikai es. Mana meita gan kādu laiku nostrādāja par auklīti vienā no Rīgas bērnudārziem, tomēr tikai tik ilgi, kamēr dēliņam bija nepieciešama vieta bērnudārzā. Pēc tam meitas ģimene pārcēlās dzīvot uz Valmieru, kur mazdēliņš sāka iet 1. klasē, un meita nolēma kādu laiku nestrādāt, vairāk veltot laiku ģimenei.

Ja būtu iespēja, vai tu ko mainītu dzīvē – attiecībā uz darbu? Varbūt vēl kāda nodarbe ir sirdij tuva un mīļa?

Jaunības gados biju pārliecināta, ka audzinātājām ir jābūt jaunām, nevarēju iedomāties, ka maniem bērniem būs gados vecas skolotājas. Toreiz domāju, ka es noteikti nestrādāšu par skolotāju tik ilgi, lai mani sāktu uzskatīt par vecu. Un tagad. Kā tad ir tagad? Gadi ir aizskrējuši žigli vien, bet man šķiet, ka esmu vēl gana jauna. Man vecums vēl nav pienācis (smejas – aut.)! Ja man šodien jāatbild uz jautājumu, ko vēl es gribētu darīt, nekas cits tā īsti prātā nenāk. Un ko gan es mācētu darīt labāk par to, ko daru šeit un tagad…

Vai tu nekad nejūties nogurusi, piekususi?

Man jau šķiet, ka nevar piekust no tā, kas patīk. Var jau nodomāt, ka nerunāju patiesi… Var jau samelot citiem, bet pati sev nekad nesamelosi. 

Kas tev palīdz noturēt allaž možu garu un nepagurt? Un kas tevi dara stiprāku, varošāku?

Man vienmēr ir bijis svarīgs mans darbs, mana ģimene, bet ļoti labprāt esmu iesaistījusies arī sabiedriskajā dzīvē. Kad jaunības gados dzīvoju Sējā, dziedāju jauktajā korī „Sēja”, pēc pārcelšanās uz Inčukalnu deju soli iemēģināju Inčukalna tautisko deju kolektīvā „Virši’ un deju rakstus izdejoju teju 10 gadu garumā. Dejošanu gan nācās pamest, jo grūti bija apvienot studijas augstskolā, darbu un atlicināt laiku ģimenei. Vienubrīd dziedāju arī Inčukalna k/n korī „Mežābele”, bet kopš 2013. gada esmu atsākusi dziedāt korī „Sēja”, kuru vada kolosāls diriģents Kaspars Ādamsons. Te ir mani draugi, kurus iepazinu jau pirms daudziem, daudziem gadiem, korī dzied arī mana māsa Velga. Vienmēr ar prieku dodos uz piektdienas vakaru kora mēģinājumiem, lai satiktos, pabūtu kopā, lai savas sajūtas izdziedātu dziesmās. Koris daudz koncertē ne tikai Latvijā, bet arī aiz valsts robežām. Kora dziedāšana man ir atpūta, kas liek neiegrimt rutīnā, kas stiprina, dod spēku un rada prieku.

Vita, tu raksti arī dzeju. Tu esi mūsu bērnudārza himnas vārdu autore. Lai rakstītu, ir vajadzīgs noskaņojums?

Laikam jau. Gadās, ka prātā ienāk kāda rindiņa, kas labi skan, tad to pierakstu, lai pēc kāda laika rakstītu nākamās.  Ir pat bijis, ka, vārot zupu, tapis dzejolis. Man ir pierakstu blociņš, iesākts 2011. gadā, ar nosaukumu „„Minka” atmiņu karuselī”, kas vienmēr atrodas pa rokai. Tas gan nav vienīgais pierakstu krājums – ir uz lapiņām, burtnīcās, vēl šur tur pierakstīti… Rakstu par dažādiem notikumiem, tajā skaitā norisēm dārziņā. Tēmas visdažādākās. Dzejoļi rodas it kā paši no sevis, saliekas kopā vārdi, veidojas teikumi, rindas, bez īpašas piedomāšanas – tā viegli. Rakstu arī veltījuma dzejoļus. Piemēram, kad mūsu pavārīte Lidija tika apbalvota ar „Goda novadnieka” titulu, viņai par godu uzrakstīju dzejoli. Zinot, ka rakstu dzeju, kolēģītes uz dažādiem godiem, jubilejām jau iepriekš man pasūta dzejoļus apsveikumiem.

Tev ir arī dzejoļi ar patriotisma, dzimtenes mīlestības tēmas ievirzi. Sanāk jau tā, ka par patriotismu vairāk runājam, kad tuvojas Latvijai nozīmīgi svētki. Bet kā tas ir ikdienā?

Tā jau ir. Manuprāt, bērniem jau no mazotnes jāmāca un jāskaidro, kas ir patriotisms, ko ar to saprotam, ko šis vārds nozīmē. Ja jau pieskārāmies šai tēmai, vēlos pastāstīt, lūk, ko. Pirms gadiem pieciem, kad tuvojās valsts svētki, man vajadzēja sameklēt dzejolīšus, ko mācīt bērniem. Un nekādi nevarēju atrast nevienu, kas būtu saprotams tik maziem bērniņiem. Un domāju arī par to, kā gan bērnam lai iemāca kaut ko par Latviju labu un mīļu, ja viņš redz, ka daudziem tuvinieki – dažam bērnam vecāki, citam brāļi vai māsas, vēl kādam omītes vai tantes –, ir aizbraukuši uz ārzemēm. Tajā brīdī sapratu, ka jārunā ar bērniem par lietām un vērtībām, kas šeit, Latvijā, ir – par māju, par gultiņu, rotaļlietām, draugiem, un par to tad arī jāuzraksta. Tā arī tapa dzejolis „Man patīk dzīvot Latvijā”, ko iemācīju savas grupiņas bērniņiem.

Ko tu novēlētu saviem kolēģiem, draugiem, radiem, ikvienam, ko tu satiec savā ceļā?

Domāt labas domas un darīt labus darbus. Spēt nekoncentrēties uz nebūšanām un dzīves negācijām, īpaši, ja tajās ko mainīt nav tavos spēkos. Būt labestīgiem, draudzīgiem, sirsnīgiem, būt pacietīgiem un nākotnē raudzīties ar cerību.

Paldies Vitai par sarunu!

Man patīk dzīvot Latvijā

Man patīk dzīvot Latvijā,

Jo te ir manas mājas,

Te mana mīļā gultiņa,

Un rotaļlietas manas.

Man patīk dzīvot Latvijā,

Jo te ir mani draugi.

Mēs kopā lasām grāmatas

Un kopā lieli augam.

Man patīk dzīvot Latvijā,

Jo te ir mana Rīga!

Un Inčukalns, un Sigulda,

Te mana Dzimtene.

/Vita Segliņa/

Spārnotie „Sprīdīšu” grupas bērnu teicieni

Jasmīne: „Man drīz būs dzimšanas diena. Mamma jau uzsūtīja kūku.”

Gabriela: „Gustavs ar manu kāju iespēra.”

Estere: „Audzinātāj, man mājās sabojājās divi pirksti.”

Unda: „Vai, kā es piekusu! Skrienu, skrienu un netieku tām savām kājām līdzi!”

Teksts: Inese Pliena, PII „Minka” lietvede

Foto: no V.Segliņas ģimenes albuma





Komentāri
Lai pievienotu komentāru nepieciešams būt reģistrētam lietotājam