AKTUĀLI

Veiksmīgu nedēļu! Vangažu kultūras namā skatāma mākslinieces Aijas Ausejas-Rudzītes DARBU IZSTĀDE Sestdien, 23.septembrī aicinām uz RUDENS VELOBRAUCIENU 30.septembrī Vangažu kultūras namā notiks Senioru dienai veltīti pasākumi

Inčukalns

Nosaukuma rašanās teika

Sen senos laikos visskaistākās upes krastā dzīvoja kāds KALNS. Viņš bija necils un varbūt par ļoti vientuļš. Tie, kas pa upi "Aa" (jeb kā lībieši teica - Koiva) devās uz lielo Rīgu vai jūru, pat nepamanīja vientuļnieku. Bet, lai arī kā, KALNAM bija sirds, kura juta līdzi ikvienam ceļiniekam - viņš skuma kopā ar bēdīgajiem, priecājās par laimīgajiem un sapņoja sapni, ka reiz arī pie viņa piestās kāds ceļinieks un apmetīsies uz dzīvi, mīlēs, priecāsies, dejos, dziedās, dzemdēs bērnus un strādās...Un tās brīdis pienāca, ad pirms 575 gadiem lībietis Hincens apmetās tieši uz šī kalna un deva tam vārdu - HINCENBERGA.

Nu KALNS jutās lepns, jo visur skanēja viņa vārds - tika uzcelta muiža, līdumi nolīsti, lauki apstrādāti un izbūvēti jauni ceļi - vien no tiem pat no dzelzs. Apkārtnes priežu sili bija vislabākās mājas vietas putniem un zvēriem. Protams, dzima arī bērni, kuriem vecāki cēla skolas. Vīri pa reizei pēc smaga darba piestaigāja pie netālajiem krogiem. Bet svētdienās ģimenes devās uz baznīcu Dievu lūgt.

Vietējie ļaudis reiz sanā kopā un nolēma, ka viņi ir latvieši un KALNAM nepiedienas valkāt vācisku vārdu. Tā nu viņš pārtapa no HINCENBERGAS par INČUKALNU - ha - ha "kaķu kalnu".

Vēsture

Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka Inčukalna teritorija bijusi Gaujas lībiešu apdzīvota jau 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras jeb jaunajā akmens laikmetā.Gaujas senlejas krasta priedulājos konstatēti vairāki arheoloģiskie pieminekļi - seno lopkopju - zemkopju kapi (Viesulēnu, Salu, Zaiču, Meļķertu senkapi). Pieminēto senkapu dažādie rašanās laiki, ap 1923. gadu pie "Aunkalnu" mājām atrastais akmens cirvis (1. gt. p. m. ē.), 1928. gadā "Druviņu" tīrumā atrastais bronzas šķēpa gals (950. - 750. g. p. m. ē.), 1930. gados pie Katlāpiem atrastais 17. gadsimta zviedru dāldera depozīts neapšaubāmi liecina par Inčukalna ilgstošu nepārtrauktu apdzīvotību.

Senajos laikos tagadējā Inčukalna pagasta teritorijā (Vangažu pusē) bija ķieģeļu ceplis, čuguna lietuve, Viduslaikos - arī vara kausētava, stikla rūpnīca un papīra manufaktūras ražotne, māla trauku darbnīca un glabātuve (Vīgantu mājās).

1436.gadā sakarā ar nelielu zemes izlēņojumu lībietim Hincem, pirmo reizi rakstu avotos minēts Inčukalns jeb tolaik Hincenberga (tātad patlabanējais pagasta nosaukums ir burtisks tulkojums no vācu valodas).

Inčukalna pagasts attīstījies uz bijušās Inčukalna muižas zemes. Jau ap 1875. gadu toreizējais muižas īpašnieks Volfs uzcēlis vairākas ēkas muižas graudnieku, amatnieku un citu kalpotāju novietošanai. Būvējot Rīgas - Valkas dzelzceļu, 19. gadsimta 80. gados pagastā ierīkota dzelzceļa stacija Hincenberg, un līdz ar to sākusies straujāka Inčukalna attīstība. Sākot ar 1906., gadu muižas īpašnieks sācis iznomāt atsevišķus gruntsgabalus, kurus to ieguvēji strauji apbūvējuši. Pats Inčukalna centrs sācis veidoties ap nelielo Heniņa pusmuižu. Mūsdienās vēl saglabājušās trīs Heniņa pusmuižas celtnes: pasta ēka, bijusī viesnīca (Atmodas iela 1) un "Kordaži".

Inčukalna kauja
1918. gada novembrī latviešu sarkano strēlnieku II brigāde R. Apīņa vadība izgāja no Pleskavas, lai dotos uz Rīgu. Savukārt vācu dzelzdivīzija pēc neveiksmīgām kaujām nostiprinājās Inčukalnā - muižas un stacijas apkaimē. Vācieši saprata, ka, atdodot strēlniekiem Inčukalnu, tiem pavērsies ceļš uz galvaspilsētu. Strēlnieki uzsāka uzbrukumu vācu pozīcijām naktī no 1918. gada 31. decembra uz 1919. g. 1. janvāri. Pēc smagām cīņām vācu karaspēks tika padzīts no Inčukalna.
 
Raganas kauja
1941. gada 4. jūlijā "Raganas kaujā" krita astoņi partizāni. Varoņus apglabāja Inčukalna kapos, un kritušajiem tika uzcelts tēlnieka T. Zaļkalna (pēc citiem avotiem - K. Zāles) veidots piemineklis - "Sērojošā Māte".
Cēlo un skumjo Kārļa Zāles veidoto cilni, kas bija veltīts astoņiem bojā gājušiem latviešu karavīriem un kas atradās Inčukalna kapsētā, 50.gados saspridzināja daži latviešu kangari - tas esot simbolizējis Latvijas "piektās kolonnas" ("vēsturnieka" J. Dzintara izdomājums) briesmu (?!) darbus. Par pieminekļa traģisko likteni daudz rakstīja republikas presē. 1988. gadā pieminekli atjaunoja.

1949.gada 25.martā no Inčukalna pagasta uz Tomskas apgabalu Sibīrijā tika izsūtīti 34 cilvēki. Represijas bija augsne masveida kolhozu izveidei Latvijā. Inčukalna stacijā uzstādīts piemiņas akmens 1949.gadā represetajiem.

 
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes dati liecina, ka 2015. gada jūlijā Inčukalna novadā savu dzīvesvietu bija deklarējuši 7988 iedzīvotāji, bet pavisam kopā novadā dzīvo 8257 iedzīvotāji.