Uz Vangažu pilsētas pārvaldi

Vangažu pilsēta                           

Latvijas pilsētas ir izveidojušās vēsturiski, tas ir, bez īpaša plānojuma. Izņēmums ir Latvijas galvaspilsēta Rīga un vairākas jaunās pilsētas, t.sk., arī Vangažu pilsēta. Nelielā tipiski jaunā pilsēta ar vairāk nekā 4 tūkstošiem iedzīvotāju atrodas 30 kilometrus no Rīgas. Ārpus pilsētiņas piecu kvadrātkilometru lielās teritorijas kaimiņu novadā atrodas Vangažu baznīca, Vangažu kapsēta un Vangažu dzelzceļa stacija.

Teritorija  5,105 km²

Ceļu kopgarums  12,3km

Reģistrēto uzņēmumu skaits  164

Pašvaldības budžets 2009.gadā   2221178,00 Ls

^{Attālums līdz Rīgai 32km}

Centrālās statistikas pārvaldes un pilsētas domes dati liecina, ka Vangažos iedzīvotāju blīvums ir ļoti liels – 841 cilv./km2. Pilsētai garām iet svarīga automaģistrāle – Vidzemes šoseja, kura, vijoties cauri Vidzemei, savieno Rīgu ar Krievijas ziemeļrietumu rajoniem un Sanktpēterburgu. Gandrīz paralēli šosejai iet Rīgas – Abrenes dzelzceļa līnija. Vangažu izvietojums no saimnieciskā viedokļa ir ļoti izdevīgs.
 

Vangažu pilsēta ir uzcelta vietā, kur vēl nesen zaļoja mežs – starp Vidzemes šoseju un Gauju, un tā robežojas ar Garkalnes un Inčukalna novadiem.
Tagadējā Vangažu pilsētas teritorija agrāk atradusies Inčukalna pagasta sastāvā. Vangažu vārds bija tikai stacijai, skolai, kapiem un baznīcai un 2 lauku mājām – Vecvangaži un Jaunvangaži. Vangažu kapi, baznīca un stacija vēl šodien atrodas Inčukalna novadā.

Vangaži ir bijusi lībiešu apdzīvota vieta, un tās nosaukums cēlies no lībiešu vārda “vang”, kas nozīmē strauta pļava. Arheologa I. Graudoņa vadībā 1970. gadā veiktie izrakumi Meļķertu uzkalniņa kapulaukā, kas atrodas 3 km no Vangažiem, un apkopotie materiāli liecina, ka Vangažu teritorijā cilvēki dzīvojuši jau 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras – agro metālu periodā.

Vēsture liecina, ka jau 17. un 18. gadsimtā šajā pusē bijušas rūpnieciskas būves, stikla izstrāde un ar Straujupīti bija saistīta senā apdzīvotne, vecās dzirnavas un manufaktūras: čuguna lietuve, stikla un vara manufaktūras, ķieģeļu cepļi un māla trauku darbnīca. Pilsētas robežās Straujupītes krastos atradusies papīra manufaktūra, kurā no 1816. gadam līdz pat pirmajam Pasaules karam ražoja papi un papīru. Ražošanā izmantoja tvaiku. Tā ieguvei izmantoja kūdru, kuru raka tagadējā dīķa – ezeriņa vietā.
Senlatviešu kapu kalni atrodas pie Meļķertu mājām. Vecgaujas krastā mežā redzami vairāki kapu kalni. 1968. g. notikušie arheoloģiskie izrakumi liecina, ka te dzīvoja zemgaļi, pāri Gaujai pie Vangažiem atrodas lībiešu kapi. Vangaži bija zemgaļu apdzīvota apgabala ziemeļu robeža.

Papīra manufaktūra. Straujupītes krastos saglabājušies vecie aizsprosti, uzbērumu vieta, kur atradies ezers. Līdz  I  Pasaules karam te izgatavoja papi un papīru. Šī bija pirmā manufaktūra Vidzemē, kur papīru izgatavoja ar tvaika mašīnām. Tvaiku ieguva katlā, kuru kurināja ar kūdru. Pieveda kūdru vagoniņos, kurus vilka zirgi.
Papīrfabrikas vietā septiņdesmitajos gados atradās ķīmiskās rūpnīcas “Straume” cehs, ūdens spēku vairs neizmantoja.
Vecās dzirnavas. Te līdz 1920. gadam mala rupjos miltus.
Straujupīte bija aizsprostota un bija izveidojies ezers. Pašreiz redzamas tikai ēku drupas un ūdensrata atliekas.
Vara lietuve. Līdz 1814. g. šajā manufaktūrā izgatavoja riņķus, katlus, svečturus. Koka ogles ieguva uz vietas. Varu ieveda no Pēterburgas.
Čuguna lietuve. No atvestā čuguna te 17. –18. gs. lēja plīts virsas, katlus. Šai vietā sešdesmitajos gados bija redzami tikai bijušo ēku pamati. Pretī čuguna lietuvei Rīgas – Cēsu ceļa malā kādreiz atradās Vangažu krogs.
Stikla manufaktūra. Par stikla manufaktūras atrašanās vietu pie Vangažu stacijas liecina daudzie stikla gabali, kuri atrodami uz lauka un vietas nosaukums “Glāžšķūnis”.
Ķieģeļu cepļi. Vangažos bija 2 ķieģeļu cepļi. Pie šosejas uz lauka bija atrodamas daudzu ķieģeļu lauskas. Te izgatavoja ķieģeļus no māliem, kurus veda ar zirgiem no Gaujas krastiem. Ēkas nav saglabājušās. Otrā ķieģeļu cepļa ēkas vēl daļēji saglabājušās. Par cepļu darbu nekādas ziņas pagaidām nav atrastas.

Patīkams akcents Vangažu pilsētas teritorijā ir Straujupīte. Straujupītes sākums meklējams Inčukalna pagasta Cūku silā vai meža purviņos dienvidos no dzelzceļa, tādēļ upītes ūdenim rāvaini brūngans tonis. Straujupīte ir 17 km gara, pilsētas teritorijā upīte tek pa iztaisnotu gultni.

1955. gadā Vangažu apkaimē notika ģeoloģiskie pētījumi, lai atrastu izejvielas celtniecības materiālu ražošanai. Ģeologi ap 1955. gadu konstatēja labas grants krājumus – 17 milj.m3 līdz 7,5 m biezā slānī un smilts atradnes tur, kur vēlāk izveidojās karjers. Šīs atradnes noteica dzelzsbetona rūpnīcas vietas izvēli.

Par pilsētas vēstures sākumu uzskata 1957. gadu, kad ieradās pirmie strādnieki. Karjers ir pirmais topošās rūpnīcas cehs – kalnu cehs. Pirmo strādnieku darba grāmatiņās ir ieraksts, ka viņi ir pieņemti darbā Sauriešu – Salaspils ģipšu rūpnīcas Garkalnes karjerā. Jau 1957.gada 1.oktobrī šie paši strādnieki kļūst par dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcas “Garkalne” darbiniekiem.

1957. gadā reizē ar rūpnīcu cēla arī dzīvojamās mājas. Veidojās ciemats, no kura vēlāk izauga pilsēta. Sākumā Vangažu ciematā vienīgie koki bija priedes, kuras bija palikušas no kādreizējā meža. Rūpnīcas un pilsētas celtniecības galvenais darbaspēks bija ieslodzītie likuma pārkāpēji, kuri no 1958. –1959. gada beigām bija nometināti Vangažos pirmajās jaunuzceltajās mājās.

  Strauji sāka veidoties strādnieku ciemats netālu no rūpnīcas, tā pirmais nosaukums bija – Oktobra ciemats. Pašā sākumā ciematā nekā nebija, izņemot vienu veikalu ar pirmās nepieciešamības precēm. Arī ielu nosaukumi atbilda laikmeta prasībām – Padomju, Komjaunatnes, Pionieru ielas.

 
Šobrīd mazā pilsētiņa Vangaži ar vairāk kā 4000 iedzīvotājiem ir sakopta, tīra, iedzīvotājiem ir pieejami vesela rinda veikalu, banka, pasts, skolas un bērnudārzs, bet pirms 50 gadiem šajā vietā bija tikai mežs un dažas mājas. Daudzu pašreizējo vangažnieku vecāki un vecvecāki ieradās Vangažos, atsaucoties laikrakstu sludinājumiem sakarā ar lielajiem celtniecības darbiem netālu no Latvijas galvaspilsētas – Rīgas. Darba meklējumos Vangažos ieradās ļaudis gandrīz no visām bijušās Padomju Savienības republikām. Viņus piesaistīja gan Rīgas tuvums, gan skaistā daba un apkārtne.

Labošanas – darba kolonija Vangažos pastāvēja līdz 1959. gada 15. decembrim. Pēc ieslodzīto aizbraukšanas sabiedriskā dzīve Vangažos strauji izmainījās. Galvenais – atbrīvojās kluba ēka.

Pirmās mājas tika uzceltas Gaujas ( Padomju) un Vidzemes (Komjaunatnes) ielās, kuras arī tagad ir pilsētas galvenās ielas.

Ap piecdesmitajiem gadiem Latvijā bija sācies jauns laikmets celtniecībā, proti, ēku celšana no paneļiem (agrāk cēla tikai no ķieģeļiem). Tagadējā Vangažu apkārtnē tika atrastas vērtīgas dabas bagātības. Tās nebija ne nafta, ne gāze, ne zelts. Šeit atklāja vienu no lielākajām smilšu un oļu (grants) atradnēm mūsu republikā. Un tieši šī lielā grants atradne deva iespēju izveidoties 1. dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcai.

Vienlaicīgi ar rūpnīcas attīstību tika celts ne tikai strādnieku ciemats 2 km attālumā no rūpnīcas, bet arī arodskola, kur apmācītu nākošos rūpnīcas kadrus.

1961. gadā Oktobra ciemats pārtapa par Vangažu strādnieku ciematu un tika izveidota Vangažu darbaļaužu deputātu padome (DDP). Par pirmajiem DDP priekšsēdētājiem ievēlēja Veru Milleri (1961. gadā) un Kārli Briedi (1962. gadā). Pēc tam desmit gadus Vangažu ciemata DDP vadīja Olga Sadoviča. Divus gadus (no 1973. līdz 1975. gadam) par priekšsēdētāju strādāja Maija Dibranča. 1975. gadā par Vangažu ciemata DDP priekšsēdētāju ievēlēja Kārli Cīruli. Kārlis Cīrulis 1982. gada 21. aprīlī pāriet darbā uz Garkalnes pagasta padomi. Vangažniekiem atkal bija izvēles iespējas ievēlēt Vangažu ciemata izpildkomitejas priekšsēdētāju. Neilgu laika posmu šajā amatā strādāja Aleksandrs Beļaks (no 1982.gada līdz 1986.gadam) un Oļgerts Lejnieks (no 1987. gada līdz 1988. gadam).
Izpildkomitejas priekšsēdētājs Oļģerts Lejnieks, aiziedams strādāt uz Rīgas rajona komiteju, ieteica vangažniekiem atbilstošu kandidātu ar pieredzi pašvaldību darbā – Vangažu ciemata izpildkomitejas vairāku sasaukumu deputātu un ilggadējo Vangažu 25. arodvidusskolas vecāko meistaru Vilmāru Lucānu. 1988.gada decembra pēdējās dienās Vilmārs Lucāns pieņēma šo izaicinājumu un stājās Vangažu ciemata izpildkomitejas priekšgalā.

1991. gadā Vangažu darbaļaužu deputātu izpildu komiteja kļūst par Vangažu tautas deputātu padomi.
 

1991. gada 14. novembrī, pamatojoties uz Latvijas Republikas Augstākās Padomes Dekrētu, Vangažu ciemata administratīvā teritorija tiek pārveidota par Vangažu pilsētu.