---------------------

Vēsture

Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka Inčukalna teritorija bijusi Gaujas lībiešu apdzīvota jau 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras jeb jaunajā akmens laikmetā.Gaujas senlejas krasta priedulājos konstatēti vairāki arheoloģiskie pieminekļi - seno lopkopju - zemkopju kapi (Viesulēnu, Salu, Zaiču, Meļķertu senkapi). Pieminēto senkapu dažādie rašanās laiki, ap 1923. gadu pie "Aunkalnu" mājām atrastais akmens cirvis (1. gt. p. m. ē.), 1928. gadā "Druviņu" tīrumā atrastais bronzas šķēpa gals (950. - 750. g. p. m. ē.), 1930. gados pie Katlāpiem atrastais 17. gadsimta zviedru dāldera depozīts neapšaubāmi liecina par Inčukalna ilgstošu nepārtrauktu apdzīvotību.

Senajos laikos tagadējā Inčukalna pagasta teritorijā (Vangažu pusē) bija ķieģeļu ceplis, čuguna lietuve, Viduslaikos - arī vara kausētava, stikla rūpnīca un papīra manufaktūras ražotne, māla trauku darbnīca un glabātuve (Vīgantu mājās).

1436.gadā sakarā ar nelielu zemes izlēņojumu lībietim Hincem, pirmo reizi rakstu avotos minēts Inčukalns jeb tolaik Hincenberga (tātad patlabanējais pagasta nosaukums ir burtisks tulkojums no vācu valodas).

Inčukalna pagasts attīstījies uz bijušās Inčukalna muižas zemes. Jau ap 1875. gadu toreizējais muižas īpašnieks Volfs uzcēlis vairākas ēkas muižas graudnieku, amatnieku un citu kalpotāju novietošanai. Būvējot Rīgas - Valkas dzelzceļu, 19. gadsimta 80. gados pagastā ierīkota dzelzceļa stacija Hincenberg, un līdz ar to sākusies straujāka Inčukalna attīstība. Sākot ar 1906., gadu muižas īpašnieks sācis iznomāt atsevišķus gruntsgabalus, kurus to ieguvēji strauji apbūvējuši. Pats Inčukalna centrs sācis veidoties ap nelielo Heniņa pusmuižu. Mūsdienās vēl saglabājušās trīs Heniņa pusmuižas celtnes: pasta ēka, bijusī viesnīca (Atmodas iela 1) un "Kordaži".

1949.gada 25.martā no Inčukalna pagasta uz Tomskas apgabalu Sibīrijā tika izsūtīti 34 cilvēki. Represijas bija augsne masveida kolhozu izveidei Latvijā. Inčukalna stacijā uzstādīts piemiņas akmens 1949.gadā represetajiem.